Es te nesen izlasīju rakstnieka Alastera Reinoldsa grāmatas: trīs grāmatas no “Kosmiskās apokalipses” sērijas.
Šīs grāmatas laikam varētu saukt par postkiberpanku. Tajās plaši tiek izmantotas mūsdienās modē esošās gēnu inženierijas, nanobotu, selektīvas ietekmes uz smadzeņu daļām, apziņas kopēšanas kompī, kvantu nenoteiktības un citas tēmas. Vietām ir tīri interesanti. Kas attiecas uz zinātniski tehnisko daļu – man nav tādas kvalifikācijas, lai spriestu, cik tur viss ir ticami. Autors ir fiziķis un astronoms, cerēsim, ka nav pārāk salaidis visu dēlī.
Bet lūk pret sižetu, personāžu uzvedību, īpaši to, kas saistīta ar šīm pašām “brīnumainajām tehnoloģijām” – man ir lielas pretenzijas. Pati galvenā – ja grāmatā aprakstītās superprogresīvās tehnoloģijas patiešām parādīsies, cilvēki uzvedīsies pavisam citādi, nevis tik parasti, kā tagad un kā grāmatas lielākajā daļā. Kāpēc viņiem viss ir tik lēni un stulbi, ja tehnika tikusi līdz tādiem augstumiem? Motivācijas atkal jau vietām tādas pavisam bērnišķīgas priekš ībermenšiem, kādiem viņiem būtu jābūt. Kāpēc nokopētās apziņas tik maz darbojas, ja tās samērā viegli var uztaisīt. Varētu taču sakopēt veselu čupu un piespiest strādāt, nu un tamlīdzīgi, skat. Grega Igana grāmatas.
No otras puses, tie, kuriem nav implantu un smadzeņu paātrināšanas, tieši otrādi, izskatās pārāk kruti. Kā gadījās, ka Īlija Voļjeva tik veikli visu noregulē un saprot sarežģītas lietas skaitītās dienās, lai gan viņas spējām mācīties un loģiski domāt vajadzētu būt gluži parastām?
Vēl viena liela problēma – ļoti bieži autors izlaiž veselus pamatojumu un jēgas gabalus. Piemēram – kāpēc Ultras ir vienota frakcija, un kā viņi var darboties kopā, ja tie ir vienkārši savstarpēji nesaistīti tirgoņi? Ar ko viņi tirgojas, ja vairumam pasauļu ir nanoboti, kas spējīgi (vismaz tā tiek uzskatīts) uzbūvēt jebko?
Nu un briesmīgi kretinē, kad tiek ļaunprātīgi izmantota slavenā Artūra Klārka frāze “jebkura pietiekami attīstīta tehnoloģija izskatās līdzīga maģijai”. Tas varbūt arī tā ir, bet tas nenozīmē, ka var patvaļīgi iepīt stāstījumā deus ex machina, kas spējīgi uz jebko. Es domāju neitronu zvaigzni-superdatoru, kas spēj augšāmcelt mirušos, vai arī “dieva degvielu”, ko pat izanalizēt nevar, bet efekts labāks nekā no medicīnas nanobotiem. Tas viss galīgi nav pārliecinoši.
Ar tām pašām groteskajām superspējām aizrāvās Deivids Brins grāmatā “Debesu plašumi”, bet viņš vismaz apzināti rakstīja haitek-fantasmagoriju . Bet Reinoldss it kā iestājas par “ticamību”, ko es viņa grāmatās neatrodu.
Vēl viens trūkums - sižets vietām nav pietiekami samezglots. Pārāk ilgi velkas, personāži viens otram skaidro vienu un to pašu, to, ko lasītājs jau sen ir sapratis. Skaidrs, ka personāži to vēl nezina, bet grāmata taču netiek rakstīta viņiem, bet mums. Vēl stulbi izskatās, kad varonis vienmēr pareizi uzmin, kas notiek. Skaidrs, ka vienam cilvēkam (autoram) ir grūti uzburt dažādu cilvēku domas, bet vajag taču vismaz censties.
Kopumā palika sajūta, ka viņš vienkārši atdarina mūsdienu ZF grandus, ekspluatējot modīgas tēmas. Kopumā grāmatām nav ne vainas, ja esat žanra cienītājs, bet citiem neieteiktu tās lasīt. Te jāsaprot – salīdzinājumā ar daudziem z/f grafomāniem Reinoldss raksta pat ļoti neslikti. Otrā grāmata, “Bezdibeņa pilsēta”, man likās vislabākā no visām trim.
P.S. Atcerējos lietu, kas mežonīgi kretinē, vienkārši briesmīgi. Ja visu pareizi sapratu, tur trešajā grāmatā personāži veselām dienām atrodas zem pārslodzes, kas lielāka par 2G, pat līdz 10.
Tas ir absolūti nereālistiski. Pat trenēts cilvēks var izturēt tikai dažas minūtes pie 6G, nekāda tehnika nepalīdzēs tās izturēt daudz dienu. Protams, palīdzētu nostiprināti muskuļi, sirds, kauli un eksoskelets ārpusē, bet grāmatā tā visa visiem ekipāžas locekļiem nebija. Un vispār viņi tur staigāja pa kuģi un sarunājās, nevis gulēja saplacinājušies.